Intervija
17. janvāris, 2021 pl. 21:10,
Nav komentāru
Laimei jādara tas, ko mīli
Dziedniece Ināra Krūmiņa savā pieredzē pārliecinājusies, ka cilvēciskajās attiecībās, darba izvēlē un dzīves vietas iekārtojumā jāvadās no pozitīvajām sajūtām, pretējā gadījumā slimībai durvis atvērtas.
Tiem, kuri vēlas nopelnīt visas pasaules naudu vai piespiež sevi rīkoties pretēji intuīcijas priekšā teiktajam, nereti sanāk slimot, jo viņi nepilda savus lielos dzīves uzdevumus. Arī Ināra šādi kļūdījusies, taču pati visu sapratusi, mainījusi un nu spēj palīdzēt citiem. Daudziem. Bulgāru gaišreģes Vangas mājā viņai pēkšņi uz galvas sākušas birt smiltis, ko ieraudzījusi dziednieces draudzene – viņa iesaukusies: “Tā ir zīme no augšas, Vangas sveiciens!” Ināra spēj ne tikai saredzēt, bet arī saostīt slimības.
Vai savā dzimtā esat pirmā, kura nodarbojas ar dziedināšanu?
-Jāatzīstas, ka uz jūsu jautājumiem esmu jau atbildējusi – tie pie manis atnāca naktī, un es visu izstāstīju.
Tad atliek vien atkārtot…
-Nāku no Latgales mežiem un kopš bērnības dzirdu, ka visi visapkārt buras. Tagad domāju: kamēr viena mūsu tautas daļa turpina burties, tikmēr otra jau ir apburta. Mūsu dzimtā spējas bija manai mammai Marijai, diemžēl viņa tās nerealizēja un vairs neatrodas uz šīs zemes. Ģimenē runāja, ka vārdi tikuši nodoti tēvam, bet arī viņš šo ceļu neīstenoja, jo padomju apstākļos tas nebija iespējams. Toties manis pašas dzīve bērnībā pagāja it kā mazliet citā realitātē. Atceros sevi kopā ar meža dzīvniekiem, kurus pieaugušie man nesa uz mājām. Šķiet, es dziedināju viņu savainojumus – cik tas bija pareizi, varam tikai minēt. Dzīvnieki, tostarp stirniņas, vēlāk aizgāja atpakaļ uz mežu, kas turpat vien blakus mājām sākās. Protams, nevaru izskaidrot, ko īsti ar dzīvniekiem izdarīju. Sapņos sevi bieži redzēju mājam ar roku, lai visai pasaulei būtu labi.
Bijāt labāt feja ar burvju nūjiņu rokās?
-Jā, tas bija mazas meitenes princešu sapnis, kas savā veidā vēlāk piepildījās. Nepagāja ne pusgadsimts, kad nodarbojos ar garīgo dziedniecību un muguras taisnošanu. Tagad dzīvē, līdzīgi kā bērnības sapnī, māju ar roku, un cilvēkiem kļūst labāk. Esmu realizējusi savu aicinājumu.
Piecpadsmit gadu vecumā aizgāju prom no laukiem. Tajos laikos pēc vidusskolas bija pieņemts apprecēties ar vietējo pusi un laist pasaulē bērnus, bet es rīkojos pretēji šim paradumam un iestājos Rēzeknes Lietišķās mākslas skolā. Neesmu atstājusi novārtā radošās izpausmes, gleznoju un veru no akmeņiem krelles.
Savulaik vēlējos kļūt par veterinārārsti, arī šo vēlmi esmu īstenojusi, jo šobrīd varu dziedināt ne tikai cilvēkus, bet arī dzīvniekus. Ja satieku pie miskastes kādu noklīdušu sunīti vai kaķīti, es tam palīdzu. Tā ir mana labdarība.
Katrs dziednieks strādā pēc savas sistēmas un izpratnes – kāda ir jūsējā?
-Vados pēc principa: es jūtu un zinu, ka cilvēkam palīdzēšu. Lai nonāktu pie šādas atziņas, man bija jāiziet konkrēts ceļš, jāiegūst pieredze, mācība. Esmu bijusi zīmēšanas skolotāja, strādājusi mākslas galerijā, vadījusi privātuzņēmumu, bet nekad mani nav pametusi sajūta, ka dzīvē ir vēl kaut kas, ko nezinu. Darīju lietas, kas man nav jādara, un rezultātā sabeidzu veselību. Radoša personība nevar nodarboties ar ciparu skaitīšanu vai atskaišu rakstīšanu, tādēļ pienāca brīdis, kad es, tā sakot, izjuku, muguras dēļ nespēju staigāt. Operēties nevēlējos un meklēju izeju pati. Vispār cilvēks, kurš sevi dzīvē nerealizē, nekad nav laimīgs, starp citu, tāda bija mana mamma, jo nedarīja to, kam bija radīta. Toties es lieliem soļiem un dažādos virzienos to visu kompensēju. Varētu sacīt, ka acis man atvēra reiki sistēma, kurā tagad peldos kā zivs ūdenī. Pasaule pēkšņi pavērās citā gaismā.
Kāda bija būtiskā atšķirība?
-Mana apziņa mainījās: sapratu, ka beidzot esmu nonākusi uz pareizās takas, darbojos savā lauciņā. Iekšējais lūzums notika ārēji sarežģītos apstākļos, nācās pamest visu iepriekšējo, uzklausīt dažādus viedokļus. Daudzi tā arī nekad nesaņemas, nepārvar baiļu barjeru, jo nevēlas riskēt ar to, kas panākts, lai dotu vietu jaunajam. Atskārtu, ka kļūstu cits cilvēks, atvērts un labvēlīgs pret pasauli. Es spēju sajust citu sāpes un pārdzīvojumus. Manuprāt, ikviens, kuram izdodas sevi atrast, kļūst sirdī labāks un var izprast otra vajadzības. Kad pie manis ierodas cilvēks ar savu bēdu, skaidri nojaušu, kas viņam sāpes rada gan fiziskajā, gan emocionālajā plānā.
Ko jūs domājat par dažādu pusdārgakmeņu un rotu nēsāšanu neapzināti – tas var būt arī kaitnieciski, nodarīt pāri?
-Ja vienu un to pašu kristālu vai pusdārgakmeni nēsā ilgstoši, lai gan tas nav konkrētajam cilvēkam labvēlīgs, iedarbība var izrādīties negatīva, un to patiešām var sajust. Saprātīga sieviete ieklausās intuīcijā, viņa sev nevar nodarīt pāri, izvēloties rotu. Akmeņi, līdzīgi kā cilvēki, ir ar savu auru, enerģiju, rašanās apstākļiem. Pat viena un tā paša nosaukuma akmeņiem iespējama atšķirīga enerģētika, jo viens var būt iegūts reģionā, kur risinās karadarbība un nogalināti cilvēki, bet cits – vietā, kur nepārtraukti tiek skandētas mantras un piesaukts Dievs.
Pašai bijuši periodi, kad nēsāju tikai sudraba rotas bez jebkādiem akmeņiem. Šis metāls darbojas atvēsinoši, zelts vairāk silda. Vispār rotas ik pa laikam ir jāattīra, un visvienkāršākais veids ir tās paturēt zem tekoša krāna vai aiznest uz upi, vēl labāk – avotu, kas aizskalos uzkrāto informāciju.
Dažreiz sieviete dāvanā saņem rotu, piemēram, ar spilgtu serdoliku, kura tiek ļoti reti uzlikta un, tā sakot, nenēsājas. Mūsu zemapziņa jūt, kurš akmens der un no kura labāk turēties pa gabalu. Parasti jau tie akmeņi, kuri piesaista uzmanību un patīk, savā ziņā arī izrādās dziedinoši. Tiesa, cilvēki, kuriem ir vairāk naudiņas, varbūt izvēlēsies tikai briljantus, lai gan šos dārgakmeņus droši var nēsāt vienīgi tie, kuri paši ir kristāldzidri. Dzīvē mēdz gadīties arī citādi…
Vai ir kādi akmeņi, ko iesakāt profilaksei ikvienai sievietei?
-Šajā epidēmijas laikā labi būtu nēsāt ametistu, vienu no skaistākajiem kristāliem ar violeto vibrāciju, kas piesaista garīgumu un veicina galvvidus čakras atmošanos, signalizējot par iespēju ikvienam dzīves laikā sasniegt augstāko punktu visos līmeņos – garīgajā, fiziskajā, emocionālajā, dvēseliskajā.
Es te gan neņemtos ieteikt visām vienu un to pašu akmeni, jo katra sieviete ir unikāla, līdz ar to arī akmenim jābūt pieskaņotam individuālajām vajadzībām. Man cilvēks jāredz, lai droši varētu pateikt, kas viņam jānēsā. Protams, katrs dārgakmens vai kristāls piesaista noteiktas vibrācijas, planētu enerģijas, bet tas nenozīmē, ka, nēsājot, piemēram, gredzenu ar pirītu, atvairīsim visas slimības un negatīvismu. Man pašai pirīts dod enerģiju, bet visiem tas nederēs. Vispār mājās man ir divi lieli trauki ar dažādu akmeņu rotām, un tās visas regulāri tiek pārcilātas. Skaidrs, ka paļauties tikai uz dārgakmeņu dziednieciskajām spējām nevaram, pašiem ir jākustas, jāsporto, sakarīgi jāēd, labi jāguļ.
Kādas jūsu skatījumā ir vīriešu un dārgakmeņu attiecības?
-Salīdzinot ar sievietēm, vīrieši rotājas mazāk un izvēlas ne tik dzīvespriecīgas krāsas. Austrumu kultūrā tādas dzimumu atšķirības rotu izvēlē nepastāv, jo tur cilvēki saglabājuši arhaiskākus priekštatus par rotāšanos, kāda tā bijusi antīkajā pasaulē. Man jau šķiet, ka vīriešu rotas varētu būt robustākas, lakoniskākas formas ziņā, taču akmens izvēlē jāsaglabā brīvība, piemēram, es nebrīnos, ja kādam vīrietim patīk mēnessakmens, ko mēdz uzskatīt par sievietēm piemērotu.
Kā skaidrojat Ajūrvēdas milzīgo popularitāti Latvijā? Tā taču ir pavisam tālas vietas – Indijas – izpratne par cilvēku…
-Šodien redzams, cik pasaule ir vienota, turklāt cilvēks visur ir tikai cilvēks, neatkarīgi no savas lokācijas. Zināšanas, ko dzīves laikā esmu ieguvusi, ļauj aptvert, ka esam garīgas būtnes, kurām šī dzīve dota, lai skolotos. Mēs atrodamies ļoti dažādās attīstības pakāpēs, bet es spēju ieraudzīt realitāti tā cilvēka acīm, kurš pie manis vēršas. Kad atskan zvans, jau iepriekš zinu, par ko būs runa.
Mūsdienu sabiedrība arvien vairāk pieņem Ajūrvēdu kā dabai pietuvinātu dziedniecības procesu, kas atjauno, līdzsvaro un attīra. Latviešiem lauku pirtiņa ir šķietami tālu no Ajūrvēdas smalkumiem, taču pašos pamatos dziednieciskie principi ir līdzīgi. Saskaņā ar vēdisko medicīnu cilvēks ir vesels, ja viņam labi izvadās sviedri, urīns un izkārnījumi, jo tas liecina par normālu metabolismu jeb vielmaiņu.
Mani pašu uzrunā ne tikai Indijas vēdiskā kultūra, bet visas pasaules tautu senās zināšanas, kas nonākušas līdz mūsdienām. Savulaik regulāri braucu uz Viļņu, lai aizvietotu viņsaulē aizgājušo reiki skolotāju un baltu zīmju speciālisti Edīti Vēju. Lietuvieši man teica: “Kā mēs jūs, latviešus, apskaužam par senajiem rituāliem, folkloru, dainām, pagānisma blīvo mantojumu!” Lietuvā kristietība viduslaikos izveidojās par visas valsts reliģiju, savukārt pie mums cīņa ar tā sauktajām raganām un burvjiem norisa gadsimtiem ilgi, tā arī nespējot izdedzināt no latviešiem pagāniskās gudrības. Latvijā maģija nav iznīdēta, senās senču zināšanas joprojām dzīvas – te ir, no kā smelties. Jo dziļāk cilvēks attīsta sevi, jo vairāk pārliecinās par garīgās pasaules vienotību, par ko liecina piekļuve kopējam informatīvajam laukam. Es strādāju ar enerģiju, kas iet caur mani, esmu medijs vai instruments augstāko spēku rokās. Nereti cilvēki jautā, kur smeļu tik daudz spēka, lai pietiktu visiem, kuri pie manis ierodas. To nosaka apziņa, kura apliecina, ka enerģija, ko izmantoju dziedināšanā, ir garīga substance, kas nav ne mana, ne dziedināmā. Tieši tāpēc vakaros pēc ilgstoša darba nekad nejūtos izpumpēta.
Kā jūs diagnosticējat un ārstējat cilvēku enerģētiskos traucējumus, blokus?
-Nonākot kontaktā ar cilvēku, dažreiz redzu bildi, kurā iezīmētas vainas, citās reizēs problēmas man atklājas sajūtu līmenī. Gadās cilvēku nosūtīt pie mediķiem uz slimnīcu, bet tie ar atsevišķi gadījumi, jo patiesībā tieku galā ar visu pati. Ir cilvēki, kuri staigā no viena dziednieka pie otra, un katrs no tiem iesaka kaut ko savu. Kolēģu darbu nav ētiski komentēt, bet atrast savu dziednieku novēlu ikvienam, kurš meklē šāda veida palīdzību.
Esmu pārliecinājusies, ka ar cilvēku izdaru tieši to, ko viņš no manis gaidījis. Tā vienkārši notiek. Ja kāds atnāk uz masāžu, viņš to saņem komplektā ar enerģiju, par kuru varbūt neko nezina, savukārt cits ierodas pēc garīgās dziedināšanas, vēl kāds – pēc enerģētiskās muguras taisnošanas, kas notiek bez pieskārieniem, bet uz visu mūžu. Starp citu, šādā veidā esmu palīdzējusi arī kādai brīnišķīgi veidotai balerīnai viņas bēdās.
Interesanti, ka manas rokas ļoti patīk vēderiem, tie seansa laikā sāk runāt. Cilvēki var mulst, lai gan kuņģa darbības uzlabošanās veicina ne tikai gremošanas sistēmas iekustēšanos, bet visu vielmaiņas procesu. Ja ir saspringums, rūpes un raizes, cilvēks nespēj tikt galā ne ar fizisko, ne emocionālo barību. Tāpēc jau saka: “Nevaru sagremot situāciju.”
Cik lielu uzmanību pievēršat cilvēku domu pasaulei?
-Slimības un sāpes atjaunojas, ja cilvēks neko nemaina savā raksturā, attieksmē, ir neapmierināts ar esošo realitāti un nespēj uzsmaidīt pasaules atspulgam sevī. Pati esmu dzīvē meklējusi brīnumu, kas mani atbrīvotu no ciešanām, un to atradu garīgumā, mācoties un apgūstot visu pēc kārtas. Vēlāk sāku vairāk šķirot, ko man īsti vajag, lai varētu dziedināt. Jautājums par domu pasauli ir izšķirošs, jo informācija rada gan blokus, gan spēj cilvēku atbrīvot no sliktas ietekmes. Šobrīd mēs tiekam pārsātināti ar negatīvām ziņām, kas gribot negribot nosēžas, nospiežot sirdi, aknas un citus dzīvībai svarīgus orgānus. Daudzus satrauc viņu nedrošais materiālais stāvoklis, nestabilitāte, kas atsaucas gan uz ķermeņa, gan garīgo veselību. Sieviete meklē stabilitāti vīrietī.
Bet stabilitātes nav, jo esam pakļauti kosmiskajam mainīgumam.
Apzināšanās, ka neko šajā pasaulē nevar noturēt par katru cenu, jo viss plūst un mainās, vairumam izraisa diskomfortu un problēmas. Man daudz palīdzēja un iemācīja ar sevi un citiem strādāt dziednieks Pjotrs Elkunovičs, kurš konstatēja, ka vislielāko ietekmi uz veselību atstāj cilvēka mugurkaula stāvoklis, jo tas atspoguļo iekšējās pasaules strukturētību.
Ikvienam būtu jāatrod veids, kā savest kārtībā iekšpusi, domāšanu. Daudziem vīriešiem palīdz makšķerēšana, kas kalpo par sava veida meditāciju, tāpēc sievām bieži saku: “Ļaujiet vīriem ar makšķeri izbraukt dabā, pie ūdeņiem, un priecājieties, jo viņi atgriezīsies labāki!” Citiem meditāciju aizvieto staigāšana, sēņošana, ogošana, ravēšana, tamborēšana… Daudziem palīdz grāmatu lasīšana vai vienkārši nekā nedarīšana. Galvenais ir atrast savu ideālo dvēseles stāvokli, kurā saraustītību un trauksmi nomaina rimts miers. Savos dziednieciskajos seansos lielākajā daļā cilvēku apturu iekšējo skrējienu un ļauju ienākt līdzsvaram. Viņi vēlāk pat var neatcerēties, ar kādām domām pie manis atnākuši, jo vibrācijas ir mainījušās, pacēlušās citā līmenī. Ir tādi, kuri uzskata, ka viņiem par vēlu savā dzīvē kaut ko mainīt, jo jaunāks neviens nekļūst, būs tikai sliktāk, taču pēc seansa cilvēks izstaipās un sajūt patīkamu enerģiju. Aicinu šo stāvokli sevī nofiksēt. Pašlaik ir lielisks brīdis, kurā katram būtu jāmēģina pieslēgties smalkajai pasaulei, dievišķajam, gaismas būtnēm. Jālūdz un jāmeditē par labāku pasauli, lai mūsos ienāktu augstākie spēki un apgaismotu prātu. Varbūt nevajag lūgt dienišķo maizi, jo ne visiem šis produkts ir nepieciešams, daudziem maize var būt arī kaitīga. Un nevajag strādāt piecos darbos, jo visu pasaules naudu vienalga nevarēs sapelnīt. Dienā cilvēkam ir tikai divas trīs ēdienreizes. Ne velti pastāv teiciens, ka mazāk ir vairāk…
Vai jums ir kādi īpašie ieteikumi saviem klientiem pavasarī, kad visas organisma rezerves ziemā iztērētas?
-Dzīvoju Jēkabpilī, kur cilvēki pavasaros dodas strādāt savās saimniecībās, apkopt laukus un dārzus. Vispār ir labi nodoties ģenerālām tīrīšanām, izrevidēt plauktus, izmest visu lieko, lai dotu vietu jaunajam, pretējā gadījumā labām pārmaiņām ceļš būs slēgts. Arī organisms ik pa laikam jāpatīra. Manā arsenālā ir pavisam vienkārši veselības uzturēšanas atribūti: ziemā – slēpes, vasarā – peldkostīms. Liegas kustības, gaisa, saules un ūdens peldes palīdz organismam līdzsvarot tonusu. Arī radošas nodarbes var būt dziednieciskas, ne velti pastāv mākslas terapija ar mūziku, dzeju vai glezniecību. Interesanti, ka, darbojoties ar klientu, dažreiz esmu garā ieraudzījusi gleznas. Bija pat gadījums, kad seansa laikā redzēju koku un vārnu baru tajā, bet seansa beigās vārnas aizlidoja un pār koku liecās varavīksne. Sapratu, ka cilvēku esmu izdziedinājusi – onkoloģiskā slimība vārnu izskatā aizlidojusi. Starp citu, es to darbu uzgleznoju un aizmetu, bet izdziedinātais joprojām dzīvo.
Pie manis bieži nonāk lauku cilvēki, kurus nomocījis pārmērīgs darbs un nekad nav bijis pietiekami daudz laika sev. Viņiem vajadzētu piebremzēt šo skrējienu. Te man nāk prātā nāk tētis, kurš mūždien teica: “Pabeigšu darbus, tad sakārtošu veselību.” Darbi nekad nebeidzās, un tētis no dzīves aizgāja pāragri, piecdesmit divu gadu vecumā. Nedrīkst teikt slimam organismam: “Pagaidi, es tev palīdzēšu vēlāk!”, jo vēlāk būs par vēlu. Vīrieši nereti velk līdz pēdējam, līdz vadzis lūzt.
Ko domājat par cilvēka rīcības saistību ar veselību un slimību, proti, vai mēs varam sasirgst grēcīgas izturēšanās pret apkārtējiem dēļ?
-Visas rodas no prāta – galvā. Ja es tajā gaismā, uz kuru tiecos, darīšu sliktas lietas, rezultāts uzreiz liks sevi manīt, bet dažs labs var visu mūžu dzīvot grēcīgi un neslimot, jo viņa trulums neļauj iegrimt pašpārmetumos, kas vienmēr ir ārdoši. Brīnāmies, “kā tādus Zeme nes”, bet viņi acīmredzot doti, lai mēs paši varētu labāk saprast, kā darbojas pasaule un kosmiskā kārtība. Paciešot sev blakus negatīvus cilvēkus, mēs izejam vajadzīgo dzīves skolu.
Daudzas garīgās mācības runā par sazemēšanos, bez kuras cilvēks pazaudē saikni ar šo realitāti. Psihiatriskās slimnīcas varbūt ir pilnas ar laimīgiem cilvēkiem, kuri dzīvojas paši savās debesīs, astrālajās pilīs. Viņi ir pilnībā atrāvušies no Zemes un atrodas citā dimensijā.
Jums bijusi darīšana ar šādiem nesazemētiem cilvēkiem?
-Jā, man ir klienti, kuri atrāvušies no Zemes. Šajos gadījumos daru tā, lai viņus atkal sazemētu.
Katram te ir savi uzdevumi: bagātie, iespējams, ierodas atpūsties, jo iepriekšējās dzīvēs daudz strādājuši, bet nabadzīgajiem jāstrādā šeit un tagad. Man nereti nākas klientiem atgādināt: “Atcerieties, ka jūs vecākus izvēlējāties, lai dvēsele apgūtu Zemes mācību.”
Ko jums iemācīja tēvs un māte?
-Man tēvs ir vīrieša etalons, proti, tāds cilvēks, kuram jāprot absolūti viss. Vīrietim jābūt, tā sakot, zelta rokām, kurās jāspēj darbināt gan urbīti, gan āmuru, gan cirvīti, gan knīpstangas. Savukārt sieviete ir iedvesmotāja. Viņai jāprot ik pa laikam izrādīt arī savs sievišķīgais vājums. Atzīšos, es to parādīt neprotu (smejas). Jaunības trakumā ieskrēju laulības ostā, bet vēlāk izšķīros. Tagad esmu garīgos meklējumos, un, ja providencei labpatiks, atradīsies arī pavadonis.
Kur jūs dzīvē meklējat gaismu, kad visapkārt ir tumšs, ar to domāju – stresā, skumjās, nodevībā, sērās?
-Patiesībā pēc dabas esmu jautra un priecīga. Radītājs man šūpulī ielicis krietnu optimisma porciju, līdz ar to arī vismelnākajā tumsā spēju saskatīt gaismas dzirksti. Šajā ziņā līdzinos savam tēvam. Daži manu dzīvespriecīgo raksturu pārprot, uzskata par vieglprātību, viņi domā, ka lidinos pa gaisu un esmu dīvaina. Diemžēl humora izjūtu nevar iemācīties, ar to ir jāpiedzimst. Man jau pašai šķiet, ka zinu, ko runāju. Apmēram trīsdesmit gados domāju, ka mana dzīve sagandētas veselības dēļ drīz beigsies. Es miršu, bet – kas uzaudzinās manu meitu? Bijušo vīru nevēlējos traucēt, jo viņam tobrīd jau bija izveidojusies cita ģimene. Devos pie brāļa sievas, kura, noklausījusies manu skumjo stāstu, teica: “Labi, ja ar tevi kaut kas tāds notiks, mēs Elīnīti paņemsim. Kur četri, tur piektajam arī būs vieta.” Viņu ģimenē auga četri dēli. Es pie sevis nodomāju: “Principā varu mirt. Elīnai būs brāļi...” Šī situācija mani pašu tā šokēja, ka nolēmu nepadoties un dzīvot par spīti jebkam. Gaisma, kurp tiecamies, atrodas mūsos. Iekšpusē. Viss, ko jūtam, domājam, vēlamies, rada realitāti, kurā paši dzīvojam.
Kāds ir jūsu klientu loks, vai tajā ietilpst arī radinieki?
-Protams, tikai arī viņiem jāgaida rindā. Nevaru nevienam atteikt un priecājos, ka radi un draugi man uzticas. Arī meita lūdz un saņem no manis palīdzību. Bieži dziednieciskos seansus noturu attālināti, tad vienīgais, ko man vajag, ir konkrētā cilvēka piekrišana. Neko nekad nedaru pret otra gribu. Pie tam, strādājot no attāluma, varu visu uzmanību fokusēt enerģētiskajam fantomam, ko sajūtu tikpat labi kā reālo klātbūtni.
Vai ir saslimšanas, kuras neņematies dziedināt?
-Tādu šķēršļu nav. Seansa laikā pieslēdzos klientam, atrodos pusapzinatā stāvoklī. Es zinu un vienlaikus nezinu, ko daru. Paļaujos uz augstākajiem spēkiem, kuriem kalpoju. Procesa laikā vīziju vai sajūtu veidā it kā izceļu problemātisko situāciju un ar to strādāju. Pieņemu arī tādus cilvēkus, par kuriem skaidri zinu, ka dzīvotājs nebūs. Pie manis viņi harmonizējas, kaut apzinās, beigas vairs nav tālu. Esmu līdzējusi pirmsnāves stadijā noņemt sāpes, nemieru un bailes. Gadās arī traģikomiskas situācijas, kad radi aiz durvīm dala klienta mantu, tādās reizēs nācies iejaukties un pateikt: “Par agru jūs te dalāt mantojumu, viņš vēl pats celsies un apkaus savus bērēm audzētos trušus!”
Insulta gadījumos esmu stāvējusi pie reanimācijas loga un ar domu spēku stabilizējusi pacientus. Jēkabpils slimnīcā par manu darbību nojauš.
Kādu dzīvesveidu, kādus ikdienas pamatprincipus uzskatāt par vissvarīgākajiem, lai cilvēks vispār nesaslimtu?
-Ja cilvēks strādā vienīgi tādēļ, lai nopelnītu, viņš nevar cerēt uz labu iznākumu. Tā var rīkoties tikai īslaicīgi, bet ilgtermiņā vajadzīgs darbs, kas nes prieku, piepildījuma un jēgas sajūtu, citādi nauda nepalīdzēs ne iegūt kāroto mieru, ne dvēseles līdzsvaru. Tautas gudrība māca, ka laimi par naudu nenopirksi. Lai neslimotu, jāatrod darbs, ko var veikt ar mīlestību. Daudzi ar šausmām dodas gan uz darbu, gan – atpakaļ uz mājām, un vienīgais brīdis, kad atvilkt elpu, viņiem ir īsais nogrieznis starp šiem diviem punktiem. Šobrīd dziedniekiem būs daudz darba, jo pandēmija piespiedu kārtā liek ģimenēm atrasties vienkopus cauru diennakti. Vairs nav iespēju izbēgt no attiecību problēmām.
Lai cilvēks saglabātu enerģētisku tīrību, viņam enerģētiski jāattīra sava māja – kā jūs to iesakāt darīt?
-Ar sāli. Nekādi ķīmiski līdzekļi nebūs labāki par sālsūdeni. Enerģētiskai tīrībai palīdz arī ēteriskās eļļas. Kārtojot telpas, jāskatās, ko izstaro priekšmeti, tostarp mākslas darbi. Ne visi mākslinieki ir gaismas būtnes, tādēļ uzmanīgi jāskatās, kādus darbus liekam pie sienām, jo katra glezna satur konkrētas enerģijas, kas var būt gan radošas, gan ārdošas. Savulaik man meita lūdzās: “Noņem to bildi no sienas!” Bērni ir enerģētiski jūtīgāki par mums, pieaugušajiem.
Kāda ir jūsu versija – kad cilvēks plāno savu nākotni, viņam vairāk vajag būt loģiskam un sausi racionālam vai sapņot?
-Galvenās līnijās varam izveidot tikai nākotnes skici. Piemēram, ir dažas lietas, kuru nepieciešamību es neizprotu, bet zinu, ka man tās vajadzēs. Uz to tad arī eju. Sapņot pavisam noteikti vajag, jo sapņi mēdz piepildīties, un tad esam laimīgi.
I.K.